M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

RĀTA Marta (Kokare) – pedagoģe.

1927.27.07. Taurupē – 2007.19.03. Rīgā. Apbedīta Carnikavas kapos.

Beigusi pamatskolu Aizkrauklē (1941), Rīgas pilsētas komercskolu (1945), Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta Latviešu val. un literatūras fak. (1951 – 55). Vidzemniece sadalē nonāk Kurzemē – D z ē r v e s pamatskolā (kas vēlāk kļūst par vidusskolu, tad atkal – 1963 – par pamatskolu) un nostrādā šai pusē 44 gadus (1959-tā gadā strādājusi A p r i ķ u pamatskolā). Te nodibinājusi ģimeni, izaudzinājusi meitu (folkloriste, Folkloras krātuves vadītāju) un dēlu (arhitekts). Jāuzņemas gan skolotājas, gan mācību pārzines pienākumi. Pamatīgums, prasīgums pret sevi un citiem, bet tai pašā laikā arī sirsnība, izdoma un radošs gars ir viņai piemītošas īpašības. Organizētas literāras tiesas, pārgājieni, ekskursijas, iestudētas lugas, mācītas tautiskās dejas un pat balets. Strādājot ar skolotājiem un risinot psiholoģiskas tēmas , uzkrātā pieredze apkopota referātā, kas atzinīgi novērtēts republikāniskajos pedagoģiskajos lasījumos (1972).

Rosīgi darbojusies C ī r a v a s pagasta sabiedriskajā un kultūras dzīvē – vadījusi dramatisko pulciņu, tautisko deju kolektīvu, dziedājusi korī, izvadījusi aizgājējus pēdējā ceļā. Vairāku sasaukumu ciema > pagasta deputāte. Izpētījusi D z ē r v e s skolas vēsturi, par ko vēlāk tapusi grāmata. Noorganizēts, izveidots un vadīts skolas muzejs, vākti folkloras materiāli (māsa Elza Kokare – pazīstama folkloriste, strādāja Folkloras krātuvē). Muzejā materiāli ne vien par vietējo skolu, bet arī par C ī rav a s pag. vēsturi – tā iestādēm, kolhoziem, atsevišķām vietām un cilvēkiem. Tāpat vākti toponīmi, turēta rūpe par C ī r a v a s kultūrvēsturisko objektu sakopšanu.

Liels un nozīmīgs darbs veikts, organizējot D z ē r v e s skolas radītāja C ī r a v a s mācītāja Jāņa Kristapa Voltera 200 gadu darbības sākuma sarīkojumu 1999 oktobrī, kad Cīravas Kultūras namā notika konference, kurā piedalījās arī apkārtējo muzeju (Apriķu, Rāvas, Vērgales, Dunalkas) vadītāji, dievkalpojums C ī r a v a s baznīcā, piemiņas akmens atklāšana J.K.Voltera atdusas vietā C ī r a v a s Mācītāju kapos. Pasākums beidzās ar koncertu vietējā kultūras namā.

Par skolotāju un mācību pārzini strādājusi līdz 1982, kad aizgājusi pensijā. Neilgu laiku vēl turpinājusi skolotājas darbu, bet tad – tikai bibliotēkā un muzejā.   GL, &

devider

R - alfabēts