KAZEKS Jānis - mežzinis.

Dzimis 1917.11.o1. Cēsu apr. Vecpiebalgas pag. Stīnūžos tentnieku Edas un Jāņa Kazeku ģimenē kā ceturtais bērns. Par viņu vecākas ir trīs māsas.

Tēva lielākā mīlestība – zeme un vēlēšanās pašam būt tās saimniekam. Kad viena no viņa meitām aizprecēta uz Kurzemi, tā dod ziņu, ka tur ir brīvas zemes. 1920. ģimene pārceļas uz Kurzemi un nokļūst C ī r a v ā, kur iegūst 17 ha lielu kadiķiem un cūku priedēm apaugušu zemes gabalu. Sākumā dzīvo kalpu mājā, lai pamazām tiktu pie ēkām savos Bērziņos. Jācērt koki, jārok grāvji. Mazā Janča darba gaitas sākas jau 6 gadu vecumā, kad viņš kļūst lopu gans.

Māti nākas zaidēt agri, un, kad mājās ienāk pamāte, pēc dažiem gadiem zēns tās atstāj un 15 gadu vecumā sāk strādāt algotu darbu Cīravas 2-gadīgās meža skolas dārzniecībā. Dzīvo skolas internātā, ēd kopgaldā. Vēlēšanās kļūt pašam par mežkopi liek iesniegt dokumentus C ī r a v a s meža skolā, kaut vecums jau 20 gadi. Skolai ir laba slava, un šajā 1937. gadā uz 25 vietām kandidē un uz eksāmeniem ierodas ap 120. Skolu viņš beidz 1939. Seko aktīvais karadienests, ko sāk pildīt 12. Bauskas kājnieku pulkā, kas atrodas Daugavpilī.

Kad 1941. ienāk krievi, Kazeks atrodas Krustpilī instruktoru rotā, un drīz sākas viņa briesmu pilnā Odiseja, ko, iesācis kā 22 gadīgs jauneklis, beidz 30 gadu vecumā. Litene – Rīga – cietums Pleskavā – soda nometne Kuibiševas apkārtnē - notiesāšana uz 10 gadiem par dzimtenes nodevību – atbrīvošana bez atļaujas atgriezties Latvijā – biļete Maskava-Rīga un - atgriešanās Cīravā.

Seko divi gadi kolhoza priekšsēdētāja darbā Cīravā (man šķita, ka nespēšu jauno saimniekošanas stilu apgūt, sajukšu prātā). Būdams jau pāri 30 gadiem, bet vēlēdamies turpināt izglītību, dodas uz Aizupes meža tehnikumu, kur mācās ar aizrautību un 3-gadīgo kursu veic divos gados.

Pēc beigšanas – norīkojums uz A i z p u t e s mežsaimniecības Grāveru mežniecību (no 1952.01.10.). Kantoris atrodas toreizējā Skrundas raj. Birzītēs. ( Lai tiktu ar atskaitēm vai uz sanāksmēm Aizputē, jāveic 18 km līdz Skrundai, ar vilcienu līdz Kalvenei, ar kājām līdz Aizputei.) Tur nostrādā tikai 11 mēnešus, kad tiek pārcelts uz A p r i ķ u mežniecību par mežzini, bet pēc gada – uz Aizputi. Par šo dzīvesvietas maiņu sākumā nav sajūsmā, jo iepaticies Apriķu mežniecības kolektīvs, priežu meži un stipru koku ieskautā mežniecības ēka Tebras upes krastā. Bet pavēle jāpilda, un no gandrīz 40 par mežzini nostrādātiem gadiem turpat 30 aizvadīti  A i z p u t e s mežniecībā (no 1954. rudens). Sākumā mežniecība atrodas 6 km no pilsētas – Kazdangas „Meža Putnos” , no kuriem kādreizējie saimnieki izsūtīti. Tā kā pats dzīvo Aizputē, katru dienu soļo turp un atpakaļ. No Aizputes mežniecības arī pensionējas 1983., būdams 66 gadu vecumā. Aizputē nodibināju ģimeni, uzcēlu māju, iesakņojos, tā ir mana dzīves vieta gan pēc dokumentiem, gan pēc sirds sajūtas, saka mežzinis. Viņa vadītā mežniecība pēc visiem darba rādītājiem republikā pastāvīgi ieņēmusi pirmo vai otro vietu, bet vienu gadu bijusi labākā visā Padomju Savienībā, saņēmusi Vissavienības Goda rakstu (vienīgā Baltijā!) un naudas prēmiju (apm. 1000 rbļ.), ko gandrīz visu izmantojuši balles organizēšanā.

Pēc pensionēšanās kādu laiku strādājis arī Meža muzejā Bojās, jo mājās vien sēdēt ātri apnicis. Varējis gan pastāstīt par mežkopja dzīvi, par mežu, koku sugām, darba rīkiem, gan arī parādīt, kā daudz kas praksē lietojams.

Ar ko vēl piepildīta viņa dzīve? – Ekskursijās uz ārzemēm krievu laikā neprasījies, jo sapratis, ka līdzi velkas lēģeru pagātne, toties vairākkārt izmantojis iespēju, ko piedāvājusi meža darbinieku arodbiedrība. Bez Maskavas un Ļeņingradas bijis Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Krimā, Grūzijā, Azerbaidžanā, Uzbekijā, kur - kā pats saka –mūsdienās nokļūt no Latvijas ir daudz sarežģītāk. Cilvēks, kam pēc vārdiem kabatā nekad nav bijis jāmeklē. Tā, kad kāds ministrijas pārstāvis nav varējis saprast, kāpēc Kazekam pie tik labiem darba rezultātiem nav neviena ordeņa, atbildējis: laikam krūšu platums neatļaujot… Kad tuvojusies viņa 94.gadskārta, jokojot teicis par savu vecumu: Eju pa Aizputi – nevienu nepazīstu. Aizeju uz kapiem – visus pazīstu.

Ģimenē izaugusi meita Anita (žurnāliste, kas mūsdienās visgudrāk prot rakstīt par mežniecības jautājumiem un kuras sarūpēta ir 2016.gadā uz tēva 100-gadi – grāmata Dižmeža mūžs.Jānā Kazeka dzīvesstāsts atmiņās) un dēls Arnis, beidzis Celtniecības tehnijumu.

Par mūža ieguldījumu meža nozarē 2009. gadā apbalvots ar Zelta čiekuru.

&

K - alfabēts