M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

REMIĶIS Mārtiņš – tautas atmodas laikmeta darbinieks, preses cenzors.

1845.05.11. Valtaiķu Remešos – 1921.25.02. Valtaiķu Remiķos. Apbedīts Laidu kapos.

Dzimis rentnieka ģimenē. Mācījies Laidu muižas skolā, no 1861 A i z p u t e s apriņķa skolā, to pabeidzis ar grāfienes Lambsdorfas atbalstu. Skolā mācījies kopā ar F.Brīvzemnieku un I.Laubi. 1855 Pēterburgā nokārtojis mājskolotāja eksāmenu, strādājis par mājskolotāju. 1869 – 72 studējis filoloģiju Pēterburgas universitātē. Pēc kandidāta grāda iegūšanas bijis skolotājs, vēlāk inspektors Vedenskas proģimnāzijā (līdz 1907). 1870 – 1917 latviešu grāmatu un laikrakstu cenzors Preses galvenā pārvaldē Pēterburgā. Valsts padomnieks (1885). Salīdzinot ar A.Rupertu – latviešu preses cenzoru Rīgā, bijis liberālāks un iecietīgāks: palīdzējis izgādāt laikraksta Balss koncesiju (1878),1905 atļāvis tulkot latviešu valodā G.Merķeļa darbus (par to ticis apsūdzēts revolucionāru atbalstīšanā), izrādīt Aspazijas drāmu Sidraba šķidrauts. Piedalījies Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bijis viens no Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības dibinātājiem, tās priekšnieks (1879 – 92, ar pārtraukumiem).   LRB, Evp

devider

R - alfabēts