M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

CEĻDOMS Ēriks – mūziķis, komponists.

1948.08.05. K a z d a n g a s ciemā – 2006.22.11. Rīgā. Apbedīts Bolderāja kapos.

Uzaudzis K a l v e n e s pusē – Bojās, K a z d a n g a s ciema Kalējos. Agri kļuvis patstāvīgs. Māte mirst, kad zēnam 15 gadu; tēvs par dēlu maz rūpējas, bet arī tas no dzīves aiziet. Interese par mūziku arī pamostas agri (tēvs spēlējis vijoli, mātei laba balss). Ganos ejot, atklājis gan paša balsi, gan muzikālo dzirdi. Jau no Bojām mērojis apmēram 5 km garo ceļu uz A i z p u t e s Mūzikas skolu, kur mācījies spēlēt vijoli. (Bieži vien daļu ceļa veicis kopā ar vēlāko ērģelnieku Tālivaldi Deksni, kas arī dzīvoja tajā pusē).

Divus gadus (1963/64 un 1964/65) mācījies A i z p u t e s vidusskolā (9. un 10.klasē), bet tad vidusskolu pametis. (9.klasē mācoties, Jaungada sarīkojumā uzstājies ar vijoles solo). Mācījies Liepājas mūzikas vidusskolā mūzikas teorijas nodaļā, kur iespēja apgūt arī kompozīciju (izveidojusies cieša saikne ar pedagogu Miervaldi Ziemeli). Skolā katru brīvu brīdi pavadījis pie klavierēm, improvizējot un sacerot jaunas melodijas. Paša spēkiem apguvis ģitāras spēli, jau 17 gadu vecumā ģitārists Liepājas teātra orķestrī, kur padomdevējs un sarunu biedrs komponists Imants Kalniņš. Seko divi gadi armijā, ko aizvada Kaļiningradā. Atgriezies iesaistās rokgrupā Santa, pārņemot pienākumus no iepriekšējā vadītāja Zigmāra Liepiņa.

Divkārtējs Liepājas dzintara laureāts. Pirmos skaļākos cildinājumus piedzīvo 1971 par apdari dziesmai Tumša nakte. Darbojies grupās Neptūns (tur iestudē arī viņa dziesmas un instrumentālos skaņdarbus), Suvenīrs (Ādažos), Proventus, viesnīcā Roma, restorānā Astorija (80.gadu sāk.), Oto Švarca kafejnīcā (spēlējis klavieres 90.gados, pārinieks Uldis Stabulnieks), 10 gadus vadījis kultūras nama ansambli Mazsalacā, ansambļa vadītājs viesnīcā Latvija. Sacerējis 10 dziesmas bērnu ludziņai Zelta cimdiņi, radušās jaunas tautas dziesmu apdares, ar kurām vairākus gadus gūti panākumi. 1978 sarakstīta Vokalīze balsij ar orķestri (nodzied Liepājas dzintarā).

Sācis slimot 1994 (izkaisītā skleroze), un ar šo gadu pamazām muzikālā darbība jāsāk ierobežot, kaut viņš sīksti turējies slimībai pretī.

Viņa dzīvē pirmā vieta bija mūzikai. Bet slava viņu absolūtu neesot interesējusi. Uz skatuves ātri paklanījies un žigli devies prom. Raksturā tiešs, teicis vienmēr to, ko domā. Nebijis cilvēks, kas aktīvi cīnās par savām tiesībām, visu laiku palicis it kā ēnā. Domājis, ka skaudīgi cilvēki liek kāju priekšā viņa talantam un radošiem nodomiem. (Zigmārs Liepiņš atceras: Ēriks sūdzējies, ka viņa dziesmas nepieņem radio, uzskatīdams – visu nosaka kāda mafija. Estrādes žanrā izlauzties varēja tikai cilvēks ar milzīgu uzņēmību, mērķtiecību un menedžera talantu, bet tāds piemita retajam. Arī mani jaunībā smacēja, kamēr tiku līdz Filharmonijai.).

Interesanta personība ar lielu mazvērtības kompleksu, viņu raksturo brāļa Oskara sieva, bet paša pirmā dzīvesbiedre: Ērikam bija ļoti sarežģīts raksturs. Savā būtībā ļoti kautrīgs, arī ļoti godīgs, kārtīgs, nelietoja alkoholu, nesmēķēja. Pēdējos dzīves gados pārliecināts adventists. Precējies divas reizes. Ar otro sievu Intu kopā nodzīvoja 28 gadus. No pirmās laulības meita, no otrās – dēls. Vienīgais draugs līdz mūža beigām Kaspars Dimiters.

Dziesmas skaistas, melodiskas. Dziesma Es gribu mēness pļavās iet, ko spēlēja ansamblis Proventus, savā laikā kļuva par īstu grāvēju. 2000 klajā nāca viņa dziesmu albūms ar tādu pašu nosaukumu – Es gribu mēness pļavās iet (dziesmas dzied tenors Jānis Sproģis). Ē.Ceļdoma mūža darbs – latviešu tautas dziesmu grāmata, kam pamatā sens izdevums ar mazpazīstamām tautas dziesmām (iedevis brālis), kurām viņš pielicis klāt vēl citas. Iespiests 2006. (Ziņa par to, ka iespiests grāmatas signāleksemplārs, pienākusi tās 22.novembra dienas vakarā, kuras rītā plkst.9.00 viņš bija miris).   IeSt, &

devider

C - alfabēts