M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

ĒLERTE Velta – tulkotāja.

Dzimusi 1929.20.08. A p r i ķ u pag. Lejās lauksaimnieku ģimenē.

Mācījusies A p r i ķ u pamatskolā, pēc tam Liepājas pamatskolā (1941 – 44). 1944 kopā ar vecākiem izbraukusi uz Vāciju. Mācījusies Grēvensmilenes valsts vidusskolā (1945 – 49), Rostokas universitātē (1949 – 50), Humbolta universitātē Berlīnē studējusi slāvu filoloģiju (1950 – 54). Strādājusi par redaktori izdevniecībā Volk und Welt (1954 – 78), pēc tam veikusi līgumdarbus tulkošanā (1979 – 89).

Berlīnē izdota Ēlertes tulkotā latviešu literatūra vācu valodā (latviešu tautas pasakas Pūķa pils, 1962; V.Kaijaka garstāsts Sātans, 1970; A.Bela Saucēja balss, 1976; V.Lāma Mūža guvums, 1978; A.Sakses Pasakas pat ziediem, 1981; R.Ezeras Cilvēks ar suņa ožu, 1982, Aka, 1986). Rostokā izrādīta viņas tulkotā G.Priedes luga Nāc uz manām trepēm spēlēties (1978). Dažādos krājumos un periodikā publicēti tulkotie V.Belševicas, M.Birzes, J.Ezeriņa, H.Gāliņa, A.Jakubāna, J.Jaunsudrabiņa, Ē.Vilka stāsti, I.Ziedoņa epifānijas. Tulkojusi parindeņus Raiņa un O.Vācieša dzejoļiem, latviešu tautas dziesmām.

Sastādītās grāmatas: J.Ezeriņa noveļu krājums, J.Raiņa lirikas izlase, , latviešu stāstu antoloģija u.c. Tulkojusi vācu valodā teksta fragmentus un S.Vieses ievadu Kaudzītes Matīsa grāmatai Atmiņas no tautiskā laikmeta (1994) u.c.

80-tos gados sastapusi dzīves draugu, pārcēlušies no Berlīnes uz kādu mazpilsētu, iegādājušies nelielu māju. Tulkojusi. Pēc vīra nāves īpašumu pārdevusi, iegādājusies dzīvokli Neselbergā.

1979 decembrī, atceroties A p r i ķ u s, vēstulē Aizputes vidusskolai rakstīja: Cik daudz atmiņu saistās ar tām vietām. Sūru un saldu, bet brīnišķīgu. Mainīt neko vairs nevar… Tikai bieži domāju: vai man nevajadzētu uzrakstīt grāmatu par savas dzīves gaitām? Lai jaunā paaudze uzzinātu, kā tas var notikt, ka cilvēks aiziet svešumā no dzimtenes, kuru vienmēr mīlējis.

Atjaunotajā Latvijas valstī bijusi vairākkārt, arī Apriķos (dzimtās mājas nav saglabājušās, atradās netālu no Ģibortu kapiem). Pēdējoreiz 2014 vasarā (ar vēlēšanos māsas Silvijas, kura uz Latviju vairs atbraukt nevar, mazbērniem parādīt viņu senču zemi).   LRB, &

devider

E - alfabēts