M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

ERNSTSONS Arnolds Jānis – mācītājs.

1909.28.10. Liepājā - ? ASV Sanfrancisko.

Dzimis preču pārvadātāja ģimenē. Agri zaudējis vecākus. Tēvs miris no asins saindēšanās (1911), kad zēnam tikai 2 gadi un tikko piedzimis brālītis. Mātei nav viegli vienai audzināt divus bērnus. No Liepājas pārcēlušies uz Bakūzi, bet arī māte mirst 32 gadu vecumā. Bāreņi tiek šķirti un nonāk pie audžu vecākiem. Arnoldu par savu dēlu audzina bezbērnu pāris – Bakūzes, Dzeldes un Embūtes muižām ieceltais valsts pārvaldnieks baltvācietis Georgs Bēligs (Baeligh) ar sievu latvieti, nākušu no Laidu pagasta Valtaiķiem. Audzina kā pašu bērnu. Dzīvo Bakūzes pilī. Kad muižu zemes sadala jaunsaimniecībām, iegādājas nelielu (2 – 1,5 ha) amatnieku zemi Valtaiķu pagastā (Vītoliņi).

Līdz 4.kl. mācās Bakūzes 4-klasīgā skolā, bet 6-klasīgo pamatskolu beidz Nīkrācē. Vidējo izglītību iegūst Rīgas pils. IV vidusskolā (beidz 1929). Šai pašā gadā iesvētīts Valtaiķu baznīcā un sācis studijas LU Teoloģijas fak., kur aizvadīti gadi no 1929 līdz 1934. Uzsākot otro studiju gadu (1930 rudenī), mirst audžutēvs, un tā bērēs Laidu kapos pirmoreiz saka savu publisko runu, pateikdamies audžutēvam par visu labo, ko no tā saņēmis.

Draudzes darbā viņu vēl studiju gados ievada A i z p u t e s ev. lut. draudzes mācītājs, vēlākais draugs, kura meitai viņš kļūst par krusttēvu, - Oskars Sakārnis, kas pats Teoloģijas fakultāti beidzis tikai pirms 4 gadiem (1930). Pie Sakārņa viņš nokalpo kandidāta gadu. Tā mudināts, iesvēta           K a l v e n e s Tautas namu un tā karogu. Ap 1932 Sakārnis viņu aizved arī uz C ī r a v u, lai viņš kļūtu par Cīravas draudzes mācītāju, kad turienes mācītājs Otto Fogels (tautā saukts – Poguls) beigs sava amata gaitas. Es iegāju šajā draudzē ar aizsietām acīm, jo es to nepazinu un cīravnieki nepazina mani.

Par C ī r a v a s draudzes ganu viņš kļūst 1935 un, uzņemdamies mācītāja pienākumus arī Vērgales draudzē, nostrādā te 9 gadus (1935 – 44). Pildījis arī ticības mācības skolotāja darbu Liepājas tehnikumā un Liepājas Valsts lietišķās mākslas skolā (1935 – 38), pēc tam gadu Dz ē r v e s – C ī r a v a s skolā.

1940/41, no Cīravas mācītājmuižas izlikts, strādājis pie mērnieka Liepājā, bet Cīravas dievnamu aprūpējis. Bijis ierakstīts izsūtāmo sarakstos, bet paglābusi kāda cīravniece.

Kara beigām tuvojoties, nācies uzsākt bēgļu gaitas (1944). No C ī r a v a s devies prom, atkārtodams kādreiz vietējā barona Manteifeļa vārdus: Cīrava, Cīrava, mana mīļā Cīrava, kaut tu būtu mazs zirnītis, tad es mirdams paņemtu tevi mutē līdz.

Pirmie trimdas gadi dažādās bēgļu nometnēs Vācijā, 1950 izceļojis uz ASV, dzīvojis Sanfrancisko. Sākumā (10 gadus) mācītājs amerikāņu luterāņu draudzēs, pēc tam – latviešu draudzēs. Neilgu laiku arī skolotājs. Kļuvis prāvests.

Sākoties Trešajai tautas atmodai, atjaunotas saites ar savām draudzēm dzimtenē – Cīravas un Vērgales, tām sniegta dažāda veida daudzpusīga palīdzība. Kontakts arī ar A i z p u t e s ev. lut. mācītāju S.Sproģi. Vai pats Latvijā bijis? – Šodien es atkal gribētu stāvēt pie Cīravas baznīcas kanceles, bet es savu gadu dēļ tur vairs nespēju aizbraukt. Taču – dzimtenē nonākusi vairākus gadus rakstītā 1996. gadā autora izdevumā iznākusī 314 lpp. biezā grāmata No Cīravas līdz Sanfrancisko. Tas ir stāsts ne tikai par prāvesta A.Ernstsona dzīvi, bet darbs satur plašu jo plašu izziņas materiālu par dažādām vietām un lietām Cīravā, arī Vērgalē, un ne tikai. Grāmata laista klajā ar vēlējumu: Lai šī grāmata kļūtu par garīgu stiprinājumu visiem, kas to lasīs.   &

devider

E - alfabēts