Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
HERTELIS Ādolfs – vetārsts, jaunstrāvnieks.
1871.16.01. Asītes pag. – 1908.30.08. Rīgā. Apbedīts Rīgā, Matīsa kapos.
Beidzis Nikolaja ģimnāziju Liepājā. Studējis Tērbatā, ieguvis veterinārsta diplomu (1891 – 96). Darbojies Tērbatas latviešu sociāldemokrātiskajā studentu organizācijā, bijis jaunstrāvnieks. A i z p u t e s apriņķa vetārsts (1898 – 1905), dzīvojis ar dzīvesbiedri Annu Aizputē, Kuldīgas ielā 5. Iecienīts kā zinošs, godīgs un inteliģents cilvēks LSDSP biedrs. Savos politiskajos uzskatos dalījies ar A i z p u t e s un apkārtnes inteliģenci. Viens no A i z p u t e s Latviešu biedrības dibinātājiem (1903, Jelgavas 6), arī Aizputes Krājaizdevumu sabiedrības un zemkopības biedrības Rūķis dibināšanas iniciatoriem. Latviešu biedrība izvērsusi arī interesantu un saturīgu kultūras programmu – iestudējusi lugas, sarīkojusi dzejas vakarus. 1905 gada revolūcijas laikā Latviešu biedrībā notikušas plašas sanāksmes, tur bijis sēdeklis tā sauc. Aizputes apriņķa zemnieku birojam – revolucionārās kustības vadības centram, tāpēc soda ekspedīcija to nodedzināja. No soda ekspedīcijas A.Hertelim sākumā izdevies izvairīties – viņš saņēmis no Iekšlietu ministrijas un veterinārās pārvaldes komandējumu uz Turkestānu cīņai pret epidēmiju.” Tur viņš arī apcietināts (jo, caurskatot turienes ārstu sarakstu, tajā atrasts viņa vārds). Abi ar dzīvesbiedri atgādāti uz Liepāju, pēc tam uz Rīgas Centrālcietumu. Uzstājoties tiesā, sevi par vainīgu neatzinis un teicis: astoņos Aizputē pavadītajos gados viņa darbība bijusi sabiedriska, bet ne politiska. Ne pie kādas politiskas partijas nav piederējis, nekādos Aizputes revolucionārajos pasākumos nav piedalījies, bet kā vetārsts sadarbojies ar muižniekiem un zemniekiem. Demonstrācijās un cīņās pie Aizputes nav piedalījies, jo bijis aizņemts ar Krājaizdevumu biedrības grāmatu nodošanu H.Jēkabsonam. (Herteli uzskatīja par vienu no tā sauc. Aizputes kara organizētājiem un vadītājiem.). Kara tiesa vairākiem šīs prāvas dalībniekiem piesprieda izsūtījumu katorgā vai ieslodzījumu cietumā, Hertelim – nāvessodu pakarot. Apžēlošana nokavēja par dažām minūtēm, kad sods jau bija izpildīts.
Raiņa paziņa jau no jaunstrāvnieku laikiem. Kad viņa brālis Vilis Rainim uz Šveici paziņojis par Herteļa sodīšanu ar nāvi, dzejnieks viņa piemiņai uzrakstīja dzejoli Par piemiņu Ādolfam Hertelim (Klusā grāmata, 1909).
Annai Hertelei piespriests mūža izsūtījums Sibīrijā. Aizsūtīta uz Irkutskas apgabalu. Tur apprecējusies otrreiz ar kādu no izsūtītajiem un atgriezusies Latvijā pēc 1917. Ar viņu Rīgā 1963 ticies literāts V.Sproģis un viņa par savu un vīra toreizējo darbību teikusi: Mums personīgi revolūcija nebija vajadzīga. Tajā laikā veterinārsts dzīvoja kā visi kungi, bet mēs nevarējām samierināties ar to, kādos apstākļos bija jādzīvo darbaļaudīm. Mēs uzskatījām, ka sociālisms ir absolūti nepieciešams, un mēs domājām, ka citur ir ne mazākas aktivitātes kā Aizputē, un tāpēc mēs rīkojāmies visiem spēkiem.
A i z p u t ē ir Ādolfa Herteļa vārdā nosaukta iela. LME, &