Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
PELUDE Jūlijs – pedagogs, fotogrāfs.
1930.23.04. Rīgā – 2007.04.01. Rīgā. Apbedīts A i z p u t ē Misiņkalna kapos.
Vienīgais bērns agronoma un ārstes ģimenē. Tēvu zaudē jau 9 gadu vecumā . Bērnība aizvadīta dažādās vietās, mātei mainot darba un reizē ar to arī dzīves vietas. Līdz karam dzīvojuši Pampāļu, tad Bārtas – Dunikas pag., pēc kara - Kuldīgā. Mācījies tagadējā Kuldīgas Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāzijā, Rīgas Pedagoģiskā institūta Ķīmijas – bioloģijas fak. (1950 - 55). Studiju gados labus rezultātus sasniedzis akrobātikā.
Darba vieta mūža garumā – A i z p u t e s vidusskola (1955 – 90), bioloģijas un ķīmijas skolotājs. (Amatu savienošanas kārtībā strādājis arī Liepājas raj. A i z p u t e s Sadzīves pakalpojumu kombinātā par fotogrāfu (1964.01.09. – 1967.30.08.). Aizputē nodibinājis ģimeni, izaudzināti dēls un meita.
Pats būdams zinātkārs un zinošs, bez tiešā darba ar skolēniem mācību stundās aicinājis savus audzēkņus skatīties TV pārraides par ķīmiju un bioloģiju, iepriekš norādot, kam jāpievērš uzmanība un kas būs darāms pēc noskatīšanās, mācījis tiem patstāvīgi meklēt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, prast saskatīt galveno un izdarīt secinājumus.
Ar fotografēšanu sācis nodarboties, mācoties pēdējā vidusskolas klasē, un pakāpeniski tā kļuvusi par sirdslietu. Zināšanas ieguvis pašmācības ceļā, lasot attiecīgo literatūru un pētot ievērojamu fotogrāfu uzņēmumus. A i z p u t e s vidusskolā vadīja fotopulciņu līdz savas dzīves beigām, jau būdams pensijā. Audzēkņiem mācīja vērīgi ieskatīties apkārtesošajā, pamanīt skaistākos mirkļus, paspēt tos apturēt, lai tad paturētu kā medību trofeju. Ļoti patika fotografēt dabu. Viņa skats caur fotoobjektīvu bija ļoti personisks un filozofisks. Melnbaltās bildes pats arī attīstīja, krāsainās izgatavoja Saldus, Kuldīgas, Aizputes fotodarbnīcās. Apmeklējis foto un kino pulciņu vadītāju kvalifikācijas celšanas kursus (1965). Daudzu aizputnieku fotoalbūmos atrodami viņa uzņēmumi. Ticis aicināts par fotogrāfu daudzos svarīgos pasākumos – kristībās, kāzās, jubilejās, skolu izlaidumos, Tautas teātra ģenerālmēģinājumos, sporta sacensībās, pilsētas svētkos u.c. Caur viņa objektīvu tvertas A i z p u t e s vidusskolas gaitas kopš 50-to gadu otrās puses. Viņa bildes skatāmas Dz.Sondores grāmatā Malkas piļu meistars (2004), M.Birznieces Aizpute (2004), laikrakstā Aizputes Avīze.
Kopš 1963 piedalījies A i z p u t ē notikušajās fotoizstādēs (skaitā 11). Pēdējā no tām 2005 ar nosaukumu Apturētie mirkļi Aizputes novadpētniecības muzejā, ko atzinīgi vērtējuši daudzi tās apmeklētāji, par ko liecina ieraksti atsauksmju grāmatā. (Ieskatam kaut vai viens no tiem: Pārsteidzoši daudzpusīga un izglītojoša izstāde, kura sniedz patiesu estētisku un izzinošu baudījumu. Belevičs).
Uzņēmis arī diapozitīvus, ko bieži kopā ar mūziku rādījis dažādos pilsētas pasākumos.
No melnbaltajām fotogrāfijām izveidojis 18 tematiskus albūmus, kuros attēliem klāt licis savus komentārus un pašsacerētus dzejoļus. Pēc viņa aiziešanas mūžībā meita Aina tos 2010 gadā uzdāvinājusi Aizputes novadpētniecības muzejam, kā arī 10 kastes (360 diapozitīvus) ar Aizputes dabas skatiem.
Bez fotografēšanas paticis arī makšķerēt, kur viņš vienmēr devies, līdzi ņemdams arī fotoaparātu, lai iemūžinātu saullēktus un rietus.
Jau kopš jaunības piekopis veselīgu dzīvesveidu, kurā iesaistījis arī ģimeni, darbabiedrus, paziņas. Ziemās slēpojis, slidojis, vasarās laivojis pa Latvijas upēm, atpūties pie Zvirgzdu ezera. Ekskursijās bijis Karpatos, Krimā, Kaukāzā u.c. Cilvēks, kas dziļi izjutis dabu un gribējis mācīt to izprast arī citiem. Trīspadsmit reizes (!) ar dažādām kompānijām braucot pa Abavu, pēc katra brauciena viņam bijušas savādākas izjūtas, atklājot dabu no jauna.
Aizgājis pensijā, sāka nodarboties ar biškopību, palīdzēja dēlam zemnieku saimniecībā C ī r a v ā. Dēla Jura aiziešana no dzīves brieduma gados (2006) viņu skāra ļoti smagi.
Saņēmis vairākus apbalvojumus par darbu skolā, kā arī par panākumiem fotomākslā. Pēdējais: apbalvots ar piemiņas zīmi – rokas pulksteni par mūža ieguldījumu jaunatnes audzināšanā un pedagoģiskajā darbā, kultūras dzīves pilnveidošanā un attīstībā. Ierakstīts A i z p u t e s pilsētas Goda grāmatā (2001).
Meita par tēva dzīvi, to raksturodama, saka K. Apškrūmas vārdiem: Darbs nosver katru mūsu mūža dienu, darbs pārbauda, vai esi liels vai sīks, un dievišķīgs ir mirklis, kad caur viņu redzi, ka esi ļaudīm bijis vajadzīgs. &