M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

ŠVERSTE Tatjana (Ābele) – pašdarbības teātra režisore.

1918.13.02. Tukumā – 1995.18.03. Cēsīs. Apbedīta Cēsu Meža kapos.

Dzimusi agronoma ģimenē. Tēvs latvietis, māte krieviete. No 1924 ģimene dzīvo A i z p u t ē , kur tēvs agronoms. Beigusi A i z p u t e s Valsts ģimnāziju (1936). Atceroties tur vadīto laiku, pēc gadiem viņa saka: Mana skola! 1932 gada rudenī es uzkāpu pa 64 pakāpieniem tavā pakalnā , un no tās dienas tu esi manas jaunības skaistāko brīžu šūpulis… Toreiz pavasaros, sveicienā sastingušas, stāvēja abas kastaņas ar baltajām ziedu svecēm zaru žuburos. Ar siltu pateicību sirdī es garā skatu visus skolotājus, un katrs atstājis pa zelta graudiņam manā dvēselē, bagātinot to.Es vienmēr atminos un arī sapņos redzu tevi tādu, kāda tu biji toreiz tai pakalnā aiz dzirnavu dīķa. Nākamā mācību iestāde – Angļu valodas institūts Rīgā (1940). 1940 – 43 strādā Rīgā Palīdzības komitejā, vēlāk Darba pārvaldē. 1944 dodas uz Ventspili, lai pāri jūrai nokļūtu Rietumeiropā. Neizdodas. Spiesta palikt Ventspilī, kur 1946.13.08. naktī čekisti viņu apcietina. Gadu tiek turēta Liepājas cietumā. Notiesāta uz 6 gadiem, ar mantas konfiskāciju. Ieslodzīta Intas speciālā darba nometnē Komi. Pēc atbrīvošanas (1952.10.08.) uzzina, ka sazinājusies ar ārvalstīm kontrrevolucionāros nolūkos. Šim čekas izdomājumam kalpojis fakts, ka viņai māsa ārzemēs (Zviedrijā).  Atgriezusies A i z p u t ē. Strādājusi vietējā rajona laikrakstā Jaunais Ceļš un vadījusi režiju A i z p u t e s Kultūras nama dramatiskajam ansamblim (1958 – 62). Atceras: Aizputē dramatiskā kopā bija visai interesanti, aizrautīgi, ļoti spēlētgriboši un spējīgi cilvēki. Visādi ir gājis. Ar amatieriem jau daudz kas gadās interesantāk un komplicētāk nekā profesionālā teātrī. Nervu slodze aktierim ir milzīga, tāpēc jau lielie aktieri ātri noveco.- Viņa prata kolektīvā iesaistīt inteliģentus cilvēkus. „Šverstes laikā” Aizputē teātri spēlēja ārstes Skaidrīte Aivare un Biruta Paipala, Ilmārs Tiļugs, Imants Atvars. Mācījusies Republikāniskajā Tautas mākslas namā teātra režisoru kursos.

1962 – 83 režisore Cēsu Tautas teātrī. Viņas izaudzināti aktieri Juris un Andrejs Žagari, Ārija Stūrniece u.c. pazīstamas personības. T.Šverstes audzēkņi par viņu: viņas dzīves vērtībās niecīga nozīme bijusi materiālajai sfērai, bet neatsverama – garīgajai dzīvei. Juris Žagars atzina, ka režisore pratusi ietekmēt ne vien viņa uzskatus, bet arī profesijas izvēli.

(J.Žagars: Šverste fascinēja ar to, ka nebija provinciāla. Es no viņas iemācījos ironisko naidu pret provinciālisma izpausmēm. Mēs ātri, kas vēlāk kļuvām par profesionāliem aktieriem, to paspējām ļoti pamatīgi. Tāpēc arī teātrim pielipām. Tagad paši brīnāmies, kāpēc tā notika ar jauniem puišiem, kuriem bija daudz citu interesantāku nodarbību. Šverste prata mūs ievilkt teātrī. Arī vēlāk viņai bija liela interese par to, ko mēs darām Rīgā. Bija telefona zvani un nakts sarunas. Tomēr jāpiebilst, ka viņa nebija labs un reizē bezpersonisks cilvēks. Prata būt arī asa, konkrēta, nesaudzīga, ironiska. Esmu no viņas daudz mācījies – nesaudzīgu attieksmi pret labiem un reizē nekādiem cilvēkiem. Braucot uz Vāciju, dienu pirms viņas nāves , es biju slimnīcā. Pēdējie Šverstes vārdi man skanēja – viss ir okei! Ja cilvēks kaut ko tādu var pateikt, faktiski mirstot, tas liecina par fantastisku spēku. (1995).)

Darbs nebija viegls, jo ļoti traucējusi partijas uzraudzība un ideoloģiska iejaukšanās. 20 gados iestudēti 40 uzvedumi (daļu pati dramatizējusi), sarīkoti simtiem literāru vakaru u.c. pasākumu. No 1966 līdz savai aiziešanai mūžībā 1995 Cēsu Mūzikas vidusskolā mūzikas kultūras un aktieru meistarības pasniedzēja (turpat 30 gadus).

Publicējusi Cēsu un republikas presē rakstus par kultūras jautājumiem. Pētījusi Vidusvidzemes teātra vēsturi (sagatavota grāmata, nav iznākusi). Gleznojusi sīkakvareļus, ar kuriem mīlējusi apdāvināt draugus.   &

devider

S - alfabēts