Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
ABULA Silvija (Lapiņa) – ārste, mācību spēks.
1932.20.07. Saldū – 2018.09.12. Saldū. Apbedīta Saldus pilsētas kapos.
Dzimusi pašvaldību darbinieku ģimenē. Beigusi Saldus pamatskolu. 1949 – 55 izsūtījumā Sibīrijā, Omskas apgabalā. Tur beigusi vidusskolu. Studējusi Tomskas Medicīnas institūtā. No 1955 Latvijā. 1956 – 58 studijas Rīgā, Medicīnas institūtā, ko absolvējusi ar ārsta kvalifikāciju. 1969 – 72 Tartu universitātes aspirantūra Igaunijā. Medicīnas zinātņu kandidāte; 1992. nostrifikācija. Medicīnas doktora grāds.
Pirmā ārstes darbavieta A i z p u t e s slimnīcā (1958 – 61), pēc tam Liepājas slimnīcā (1961 – 90). 1980 jaunatklātās Liepājas metalurgu slimnīcas pirmā galvenā ārste. 1984 – 89 Liepājas Pedagoģijas akadēmijas civilās aizsardzības medmāsu sagatavošanas kursu pasniedzēja, no 1986 – vecākā pasniedzēja. Defektoloģijas katedras vecākā pasniedzēja (1989 – 91). No 1992 Pedagoģijas katedras docente. Vadījusi zinātniskos projektus. Ilggadēja rūpnīcas „Liepājas metalurgs” medicīnas darbinieku sieviešu vokālā ansambļa dalībniece.
Par A i z p u t ē vadīto laiku S.Abula: (..) es biju teicamniece, un pirmajā dienā uz sadales komisiju varēja iet tie, kuriem ir teicamas atzīmes, mani norīkoja uz Aizputes rajona slimnīcu. Tur es nostrādāju no piecdesmit astotā līdz sešdesmit pirmajam gadam. Sešdesmit pirmajā gadā manu vīru pārcēla darba uz Liepāju. Tad arī es pārcēlos darbā uz Liepāju.
Aizputes periods bija diezgan pagrūts. Beidzot institūtu, man primārā specializācija bija otolaringoloģija, un, beidzot institūtu, izdeva apliecību, ka es šajā disciplīnā varu strādāt. Ar tādu vēlmi es ierados Aizputē. Bet tur uz četru mēnešu kursiem bija nosūtīta bērnu ārste Pipala, un mani ielika par bērnu nodaļas vadītāju un vienīgo pediatru. Par pediatriju nekad nebiju īpaši interesējusies.
Tas bija viens no grūtākajiem posmiem manā darbā. Atnes zili sarkanu zīdainīti vai atkal pilnīgi bālu, kuram, es domāju, varētu būt dzeltenā kaite. Es caurām naktīm sēdēju un lasīju pediatrijas grāmatas.Likās,jā, nu man viss ir skaidrs, tas varētu būt plaušu karsonis, tā varētu būt mazasinība, tā varētu būt kāda disleksija vai kāda infekcijas slimība. Bet tiklīdz man atkal atnes šādu pusdzīvu zīdaini, visas manas pašmācības studijas nevarēja nekādi pielīdzināt tam praktiskajam, ko es konstatēju. Bet jau pēc kādiem diviem mēnešiem es jutos diezgan spēcīga pediatre, un baiļu sajūtas vairs nebija. Tad, kad atgriezās kolēģe, es sāku strādāt savā specialitātē, un tā arī turpināju visu savu darba laiku.
LBV, &