M. BirznieceMēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)

Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.

Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.

Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.

Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.

 

devider

ACTIŅŠ Visvaldis – fotogrāfs, gleznotājs.

1928.03.03. Liepājā – 2004.20.12. A i z p u t ē. Apbedīts Misiņkalna kapos.

Dzimis jūrnieka ģimenē. Kad viņam bijuši 3 gadi, māte saņēmusi mantojumā tēva mājas un zemi K a z d a n g a s Prāvājos un ar bērniem pārcēlusies tur. Sākušās ganu gaitas vasarās, kas mācījušas izjust un iemīlēt dabu. Mācījies A i z p u t e s pamatskolā, ko beidzis 1945. Kopā ar māti 1949. izsūtīts. Apsūdzēts kontrrevolucionārā darbībā, notiesāts uz 10 gadiem piespiedu darbā Vorkutā. Latvijā atgriezies 1959, iestājies darbā Aizputes MFR „Kurzeme” par krāsotāju, bet pēc mākslas skolas beigšanas – mākslinieks noformētājs. Absolvējis Liepājas Mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu (1966).

Gleznojis, fotografējis, darbojies Liepājas Tautas fotostudijā. Grāmatas Aizpute - 75 fotogrāfiju autors. Daudzu izstāžu dalībnieks. Fotoizstādes Aizputē, Liepājā (personālizstāde 1999), Rīgā u.c. Latvijā, arī Anglijā un Francijā. Saņemti diplomi un medaļas.

1990. atgriezies pie jaunībā sāktās, bet tad pārtrauktās glezniecības.

„Jau pamatskolā sāku zīmēt. Pēc mākslas skolas beigšanas gāju dabas studijās, bet manās studijās visbiežāk nebija nekā no lielās un varenās Dabas. Tad es domāju, ka ar foto aparāta palīdzību varēšu attēlot dabas skaistuma pilnīgumu, dabas smalkās un daudzveidīgās parādības. Trīs gadus fotografēju tikai miglu un pārliecinājos, ka fotoaparāts nespēj uztvert un attēlot dabas smalkās gaismas nianses, miglas vieglumu un gaisīgumu, dabas un laika kustību un gaisa dūmakainības neskaitāmās nianses, visu dzīvo un pulsējošo dabu. Sapratu, ka 30 gadus esmu pūlējies velti. Tā ir mana vilšanās manās fotogrāfijās. No 1990. esmu atgriezies pie glezniecības.” 

Radies gleznu cikls „Bērnības zeme”, kurā viņš centies izteikt savus dabas un bērnības pārdzīvojumus.

Ganu gaitās ejot, mācījos Dabas un Dzimtenes mīlestību. Tā bija manas gleznainās Kazdangas bērzu birzis un lēzenie pakalni, auglīgās druvas un dzimtās mājas, varenu koku ieskautas, Alokstes gleznainie līči un upītes krasta ielokā stāvošais Lažas pilskalns. Tas viss ir mans. Mana Bērnības Zeme ir arī Aizputes skolas gadi, ar veco un mīļo pamatskolu, ar niknām sniega kaujām Baznīckalnā, ar lēni plūstošo Tebru un tīro ūdeni, ar ēnainām Misiņkalna takām. Es mīlu šo mūsu senču par labu atrasto strāvojumu te kalnā starp divām upītēm, un vareno uzcelto un iesvētīto kuršu pili pilskalnā, Tebras padusē. Kādas varenas kaujas te ir izcīnītas, kādi gadsimti te ir atstājuši savas pēdas, bet mēs esam tie paši kurši. Tas nekas, ka te tagad ir citas paaudzes, asinis mums tek tās pašas un kuršu gars mūsos ir dzīvs.

Viens no maniem sapņiem ir attēlot mūsu mazās, bet skaistās un gleznainās Aizputes ieliņas un pilsētas rāmumu un mieru.”

Vienmēr iesaistījies visos lielākajos Aizputes pasākumos gan kā fotogrāfs, gan oriģinālu ideju autors.

Strādājot ogļu ieguves šahtās, saslimis ar acu tuberkulozi un daļēji zaudējis redzi. Pensionārs kopš 1994.

Ierakstīts Aizputes pilsētas Goda grāmatā (1996). VE, LBV, &

devider

A - alfabēts