Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
ERHARDS Ernests – pedagogs un rakstnieks.
1894 (datums nezināms) C ī r a v a s Spriedējos – 1941.15.10. Krievijā, Kirovas apgabala nometnē.
Dzimis lauksaimnieka ģimenē. Mācījies C ī r a v ā , beidzis A i z p u t e s pilsētas skolu (1913), ieguvis skolotāja tiesības. Strādājis Ziemupē. 1.pasaules kara laikā dienējis Petrogradas apkārtnē, mācījies karaskolā Maskavā. Gadu strādājis Maskavā par skolotāju. Iesaukts Sarkanajā armijā, dezertējis, iestājies Latvijas armijā. No 1921 Sakas pamatskolas skolotājs un pārzinis. Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs (no 1932), kandidējis Saeimas vēlēšanās. 4. Saeimā no 1932. 6.A i z p u t e s aizsargu pulka 5.rotas komandieris. Vadījis piemiņas zīmes Par Tēvzemes brīvību kritušiem Sakas dēliem uzstādīšanu. Pārcēlies uz Liepāju (1932). Pensionējies (1034), mācījies esperanto. Darbojies Liepājas rakstnieku biedrībā (1933 – 38). 1938 pārcēlies uz Kuldīgas rajonu, kur viņam piešķirta saimniecība Mazraņķi. Deportēts 1941.14.06.
Pirmā publikācija – reliģisks dzejolis Tuvāk pie Tevis (laikrakstā Svētdienas rīts, 1925.09.08.). Stāsti un dzejoļi publicēti periodikā (Aizsargs, Jaunais Rīts, Kurzemes Vārds). Izdevis lugas bērniem – Betlēmes zvaigznīte, Skolnieku kupleja (abas 1924), Rīt sāksies jauna dzīve (1927), Dundagas pils (1929), 3 lugu krājums Ziedoņa atnākšana (1932), dzejoļu krājums Dzintarsakta, reliģiskas tematikas stāsts Ūdenslāsīte (abi 1933), stāstu krājums Cauri ērkšķiem (1934) un Neredzamais spēks (1935).
Atstājis arī atmiņas par saviem skolas gadiem A i z p u t ē, publicētas laikrakstā Aizputes Vēstnesis (1926/27), pārpublicējusi Aizputes Avīze (2003). Tajās starp citu viņš stāsta: 1913.gada pavasarī gatavojāmies šķirties no [pilsētas] skolas. Gribējām to beigt ar slēgtu vakaru. Šim vakaram gatavojām īpatnēju programmu: pašu oriģināldzejas, pašu rakstīta luga, pašu dekorācijas un pašu komponētas dziesmas ar pašu tekstu. Sākām jau vakaru gatavot. [..] Uznāca smagi ceturtās klases atestāta pārbaudījumi, no policijas puses savukārt netieši dzirdējām, ka šāds vakars nevarēšot tikt atļauts. Šo iemeslu dēļ darbs lēnām, lēnām apstājās, un, kad bijām eksāmenu klintīm pāri, tad visa klase 4.jūnijā 4-os pēc pusdienas sapulcējāmies kapsētā. Savu sapulci sākām ar „Dievs, svētī Latviju”. Turējām runas, devām solījumus strādāt tautas labā un, kur arī neatrastos, atminēties veco Aizputi un tās gaišās dienas, kuras viņā pavadītas. Atminos, ka man gatavotā runa nepavisam neveicās – sirds bija tik pilna. Nobeidzām ar speciāli šim gadījumam rakstītu deklamāciju „Biedri, tik šodien kopā vēl mēs…”
Apbalvots ar Atzinības krustu. LRB, &, EE