Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
LULLE Gunārs – agronoms, Ogres represēto kluba priekšsēdētāja vietnieks.
1932.14.08. A i z p u t e s pag. Vērēs – 2009. 16.03.Ogresgalā. Apbedīts Ogresgala kapos. (Viņa atdusas vietā pie kapa iestādīta lapegle tēva un mātes piemiņai, paša ļaunprātīgi postītās dzīves atcerei un bērnu un mazbērnu zināšanai.)
Ģimene, tai skaitā 8-gadīgais Gunārs izsūtīta uz Sibīriju 1941.14.06. Tēvs Ernests, vidēji lielas A i z p u t e s pagasta „Vēru” saimniecības īpašnieks, pagasta darbinieks un aizsargs, ko izsūtīšanas dienā K a l v e n e s stacijā zēns redz pēdējoreiz (miris 1941.29.12.). Gunārs ar māti nonāk Krasnojarskas apgabalā, kur bada nāvē viņa mirst (1943). Lai viens izdzīvotu, nākas pārdot gan mātes drēbes, gan ubagot, tad – nokļūt kādā krievu ģimenē, bet pēc tam – bērnu namā. Tur dzīvojot, strādā par pārcēlāju uz upes.
1946 gadā novārgušajam zēnam atļauj atgriezties Latvijā, kur atkal tiek ievietots bērnu namā. Vēlāk viņu pieņem Rīgā dzīvojošs radinieks, pēc tam – tēva brālis A i z p u t ē. Te viņš beidz 7-gad. pamatskolu un sāk strādāt uz dzelzceļa un kūdras fabrikā. Vēlēšanās turpināt izglītību Kazdangas tehnikumā neīstenojas nepareizās biogrāfijas dēļ – zēns netiek uzņemts.
Viņš pamet Kurzemi un iestājas Vecbebru tehnikumā, kur izmācās par biškopi. Pēc absolvēšanas darbs Siguldas biškopības izmēģinājumu stacijā, pasniedzējs un agronoms Saulaines sovhoztehnikumā, neklātienē studējot LLA, ko sekmīgi beidz. Galvenais agronoms Bauskas rajonā, no 1978 – Ogres raj. lauksaimniecības pārvaldē, pēc tam – agronoms un direktors Ogresgala biškopības izmēģinājumu stacijā. Vēlāk kopā ar dēlu Ogresgalā uzceļ arī māju („Krūmiņi”).
Vienmēr aktīvs, nosvērts, izpalīdzīgs. Viens no Ogres represēto kluba dalībniekiem, daudzus gadus arī priekšsēdētāja vietnieks. Atmodas sākumā aktīvs zemessargs.
Izaudzināti 2 bērni – meita un dēls. &