Mēs pārāk maz savos novados ieklausāmies novadnieku ideālismā. Kur viņi tiekušies, kā panākuši, ko viņi sasnieguši, ko varētu mums teikt. Kāpēc šodienas laikabiedriem nekādā veidā necenšas uzrādīt pagastos tur bijušo ideju cilvēku un lielas enerģijas nesēju censoņu devumu savai vietai un cilvēkiem? Kā tas celtu pašapziņu un vietējo dzīvesspēju! („Leišmalīte”, 227./228.lpp.)
Šie man tuvā dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi mani rosināja vākt un apkopot materiālus aizputnieku un novadnieku biogrāfiskajai vārdnīcai.
Mazs bij tēva novadiņ(i)s… Jā, 2009. gadā radītais Aizputes novads ir mazāks par kādreizējo Aizputes rajonu un vēl jo vairāk par Aizputes apriņķi. Tikai nieka 640,2 km2, kuros ietilpst Aizputes pilsēta un pieci pagasti – Aizputes, Cīravas, Lažas., Kalvenes un Kazdangas. Bet – mūsu tautai ir arī sakāmais: Nevis vieta grezno cilvēku, bet cilvēks vietu. Turpat trīs gadus vācot materiālus vārdnīcai, esmu par to atkal un atkal varējusi pārliecināties. Kādi lieliski cilvēki dzīvojuši un dzīvo mūsu novadā! Cik plašs interešu loks! Kāds devums savai tautai un dzimtenei! Te mēs atradīsim visdažādāko profesiju pārstāvjus visdažādākajās jomās, ar visdažādākajām interesēm un paveikto.
Protams, kā jebkura vārdnīca vai enciklopēdija, arī šī nav pilnīga un neaptver visus, par kuriem varētu un vajadzētu stāstīt. Ne jau visi apzināti. Ir bijuši arī tādi, kas nav vēlējušies par sevi ziņas sniegt. Vārdnīcā atrodami 688 šķirkļi (sievietēm aiz vārda minēts pirmslaulības uzvārds). Šķirkļa beigās saīsināti norādīts uz avotu, no kura ziņas ņemtas.
Vissirsnīgākais paldies visiem, kas sekmējuši šī darba tapšanu.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
||
Pēdējās izmaiņas vārdnīcā: 21.03.2019
Jauni ieraksti: 7
Čakārnis Dāvids, Kazeks Jānis, Liepiņa Ilga, Mētra Imants, Plezere Dzidra, Šveiduks Vitolds, Holštroma Ilze.
Papildinājumi vai labojumi: 70
MEŽSĒTA Jānis – pedagogs.
1894.21.04. Kokneses pag. Aizkārklos - 1975.09.04. K a z d a n g ā. Apbedīts K a z d a n g a s Pūceskalna kapos.
Dzimis pieciem bērniem svētītā zemnieku ģimenē. Tēvu – Piektā gada revolūcijas dalībnieku – zaudē 1906.
Mācījies Kokneses draudzes skolā (1903 – 08), Rīgas pilsētas reālskolā (beidz 1912), aktīvi līdzdarbojies nelegālā literatūras un zinātnes pulciņā. Mācības turpina Pēterpils Psihoneiroloģiskā institūta vispārējā fak. (1912 – 15), tās pārtrauc 1.pasaules karš. Iesaukts cara armijā, bet drīz atbrīvots, jo saslimis ar tuberkulozi. Pelnījies ar stundu pasniegšanu u.c. darbiem. Atgriezies Latvijā (1918). Skolotājs Kokneses pag. pamatskolā , no 1919 jūnija – Rīgas 23.pamatskolā. Māca dabas zinības, darbojas skolu muzeju biedrībā, lasa referātus par dabas zinību mācību metodēm. Sāk studēt LVU dabas zinību fak. (1920). Studijas ar pārtraukumiem ilgst apmēram 10 gadus, beigšanas diplomu tā arī neiegūstot, jo traucē tiešais, kā arī daudzi citi darbi (lektors, jaunu ceļu meklētājs pedagoģijā, Rīgas parku apstādījumu pētīšana u.c.), kā arī laiku pa laikam veselības problēmas. 30.gados publicēti vairāki pedagoģiska satura raksti tā laika žurnālos. Līdzdarbojies sēņu izstāžu sagatavošanā, īpaši pievērsies mikrobioloģijai un dendroloģijai. Literārais redaktors izdevniecībā Valters un Rapa (1940). No 1941 augusta atkal darbs Rīgas 23.pamatskolā. Bēgļu gaitas sāktas 1944 rudenī. Līdz 1945 maijam skolotājs Talsos, Rendā u.c. 1945. maijā ieradies A i z p u t e s apr. L a ž a s pag. Kalna Smaiļos un strādājis par laukstrādnieku. Tur to sastapis garāmbraucošais agronoms Ernests Rozentāls, kurš meklējis skolotājus K a z d a n g a s lauksaimniecības tehnikumam.
No 1945.01.07. K a z d a n g a s lauksaimniecības tehnikuma botānikas un augu aizsardzības skolotājs. Sācies dzīves ražīgākais un veiksmīgākais posms, kas darījis viņa vārdu pazīstamu plašākai sabiedrībai, kā arī devis gandarījumu pašam. Te nodibināta ģimene, izaudzināta meita, te viņš kļuvis arī par Kazdangas parka tulku, jo plašais, interesantais parks devis iespēju turpināt jau sāktos mikrofloras u.c. botānikas pētījumus. Daudz paveicis parka izkopšanā un labiekārtošanā. Īpaši pētījis liepas, kļavas, ceriņus un vilkābeles. Vai ik rudeni organizējis ziedu, sēņu, augļu izstādes. Vadījis neskaitāmas ekskursijas pa K a z d a n g a s parku, apmācījis Bulduru dārzkopības tehnikuma audzēkņus un veicis vēl daudzus citus darbus. Slodze bijusi liela.
Pensionējies 1957, bet turpinājis darbu mikrobioloģijā, dendroloģijā. Tehnikuma pedagoģisko kabinetu izveidojis par vienu no labākajiem republikas lauksaimniecības tehnikumu sistēmā. 1972 tas šo tehnikumu skatē ieguvis 1. vietu.
Apbalvots ar LPSR Augstākās Padomes prezidija Goda rakstu (1947), piešķirta krūšu nozīme Lauksaimniecības teicamnieks (1963), V. I. Ļeņina 100 gadu jubilejas medaļa (1970). Ir vairāki LPSR Lauksaimniecības ministrijas Goda raksti un Pateicības, kā arī Liepājas raj. darbaļaužu deputātu padomes apbalvojumi. Ierakstīts tehnikuma izcilnieku Goda grāmatā (1967). Par veikto darbu parka pētniecībā un propagandā viņa vārdā nosaukta viena no saulainākajām un iecienītākajām vietām parkā – Rožkalniņš (to kādā sarīkojumā 1960 paziņojis toreizējais tehnikuma direktors V. Pušmucāns). Tur kopš 1984 piemiņas akmens, kura plāksnē rakstīts – to likuši 1946 – 1975 gada tehnikuma absolventi.
Daudzi mākslinieki, aktieri, dzejnieki, rakstnieki, zinātnieki, kuri viesojušies K a z d a n g ā un tikušies ar J.Mežsētu, uzskatīja viņu par nopelniem bagāto skolotāju (un dažkārt arī tā rakstīja presē), bet, lai arī cik tas nebūtu pelnīts, viņam šāda pagodinājuma nebija, jo – viņa biogrāfijā par melno traipu uzlūkoja bēgšanu no padomju varas 1944 rudenī.
Sarakstījis Praktiska rokasgrāmata sēņotājiem (30.gadu beigas), līdzautors grāmatai Dabas mācības metodika (1931), no vācu val. tulkojis F. E. Štolla Latvijas sēnes. AL
Skolotājam Mežsētam ir Jaunsudrabiņa un puķu gaišā būtība. Mežsēta ir no tiem cilvēkiem, kas otru cilvēku nevar apvainot. Viņam ir tāda balss, un no viņa nāk labestība kā no tautas pasakām. (I. Ziedonis)